Vai esat kādreiz domājuši, ko patiesībā nozīmē desmit baušļi? 

  Šobrīd jūs aizvedīšu padziļinātā ceļojumā no paša sākuma. Gatavojieties atklāt desmit baušļu skaidrojumu kā dzīvību un brīvību dodošus, nevis ierobežojušus.

  To sakot, sāksim. Daudzi cilvēki uzskata Desmit baušļus tikai par noteikumu sarakstu, sausu, stingru likumu kopumu, kas paredzēts ierobežošanai un kontrolei. Taču tas ir pavisam citādi.

  Paliekot savu dzīvi zem bauslības, mēs atbrīvojam savu sirdi no pasaulīgām važām, no vēlmes tiesāt, vainot, un iesaistīties viedokļu cīņās. Ar bauslību mēs sākam just Dieva tuvumu, mēs jūtamies tuvāk Dievam, nekā pasaulei, un tās netaisnības drāmām. Patiesībā baušļi ir visskaistākā dziedināšanās, jo pārsvarā viss sliktais mūsu dzīvēs ir no nepareizas dzīvošanas.

  Baušļi nekad nebija par kontroli. Tie bija par attiecībām. Tie netika doti, lai apgrūtinātu cilvēkus, bet gan lai viņus svētītu, vadītu, tuvāk Dievam un aizsargātu.

  Paskaties uz mūsdienu pasauli. Tik daudzi cilvēki saka: “Esmu labs cilvēks. Man nav vajadzīgas pavēles, lai man pateiktu, kā dzīvot.”

  Bet kas definē labu? Kas objektīvu morāli? Bez Dieva morāle ir subjektīva. Cilvēki saprot, ka melot ir nepareizi, bet to dara jo liekās, ka šobrīd meli ir attaisnojami.

  Kāds varētu teikt, ka zagšana ir ļaunums. Cits varētu teikt, ka tā ir nepieciešama. Kāda kultūra varētu teikt, ka slepkavība ir nepieņemama. Cits to varētu normalizēt noteiktos apstākļos. Bez dievišķa standarta nav patiesības, ir tikai viedokļi. Un tieši tāpēc Dievs deva baušļus.

  Kad Dievs teica: “Tev nebūs citus dievus turēt Manā priekšā” (2. Mozus 23. nodaļa), Viņš neprasīja tikai uzticību. Viņš rādīja tiem ceļu uz patiesu brīvību. Viņš teica: “Netērējiet savu dzīvi, pielūdzot lietas, vai elkus, kas jūs nevar glābt.”

  Kad Viņš teica: “Tev nebūs zagt” (2. Mozus 20:15), Viņš ne tikai noteica likumu. Viņš aizsargāja cilvēku attiecību integritāti, smaga darba vērtību, īpašnieka cieņu. Katrs bauslis bija paredzēts, lai vadītu cilvēkus mierā, taisnīgumā un taisnprātībā.

  Bez baušļiem cilvēkiem labs un slikts, pareizs un nepareizs, bija tikai pesonīgais viedoklis, balstīts uz savu izdevīgumu.

  Bet, tiklīdz baušļi tika atklāti, vairs nebija attaisnojuma. Likums kļuva par spoguli, kas cilvēkiem parādīja viņu trūkumus, neveiksmes, izmisīgo vajadzību pēc Glābēja. Un tieši šeit daudzi cilvēki pārprot baušļu mērķi.

  Viņi domā, ka Dievs tos deva, lai cilvēki, tos ievērojot, varētu tikt glābti. Bet tā nekad nebija, jo patiesība ir šāda. Neviens nevar pilnībā ievērot likumu.

  Tāpēc Vēstulē romiešiem 3:23 ir teikts: “Jo visi ir grēkojuši un visiem trūkst dievišķās godības.” Baušļi netika doti, lai glābtu cilvēkus. Tie tika doti, lai parādītu cilvēkiem viņu vajadzību pēc pestīšanas.

  Iedomājieties ārstu, kurš diagnosticē nāvējošu slimību. Tiklīdz saņemat diagnozi, jūs pilnībā apzināties savu stāvokli. Taču pati diagnoze nevar jūs izārstēt.

  Tas atklāj tikai to, kas ir nepareizi. To dara baušļi. Tas parāda mums mūsu nepilnības, lai tās novērstu, un uzlabotu mūsu stāvokli, bet nevar mūs izārstēt, kamēr mēs tos nedzīvojam. Zinot diagnozi, mēs varam izvēlēties gudrāk, un neatkārtot izvēles, kas noveda pie salauztas dzīves.

  Treškārt, baušļi bija domāti aizsardzībai. Dievs nedeva Savus likumus, lai atņemtu prieku, bet gan lai to aizsargātu.

   Iedomājieties mīlošu vecāku, kurš nosaka noteikumus savam bērnam. Viņi saka: Neaiztieciet karstu plīti, nevis lai ierobežotu bērna brīvību, bet gan lai pasargātu viņu no sāpēm. Viņi saka: Pirms ielas šķērsošanas paskatieties uz abām pusēm, nevis lai viņu kontrolētu, bet lai uzturētu dzīvu.

  Tāpat katrs Dieva dotais bauslis bija robeža, kas paredzēta, lai pasargātu Viņa tautu no iznīcības. Viņš teica: “Nepārkāp laulību” nevis tāpēc, ka Viņš gribēja būt stingrs, bet gan tāpēc, ka Viņš zināja, cik daudz sirdssāpju, sāpju un izjukušu ģimeņu radīs neuzticība. Viņš teica: “Neiekāro” nevis tāpēc, ka Viņš gribēja ierobežot vēlmes, bet gan tāpēc, ka Viņš zināja, ka salīdzināšana un alkatība novedīs tikai pie nemiera un ciešanām.

  Baušļi ir Dzīvība, nevis tās ierobežojumi

  Baušļi nekad nav bijuši par ierobežojumiem. Tie bija par dzīvību. Tāpēc 5. Mozus grāmatas 30. nodaļā Dievs saka: “Es esmu nolicis tavā priekšā dzīvību un nāvi, svētību un lāstu.”

  Izvēlies dzīvību, lai tu un tavi bērni dzīvotu. Jo paklausība Dieva likumam nāk par labu ne tikai tev – tā ietekmē paaudzes. Cilvēkiem, kuri tajā dienā pie Sinaja kalna saņēma baušļus, nebija ne jausmas, cik daudz ir likts uz spēles.

  Viņi nevarēja redzēt nākotni. Viņi neaptvēra, ka šie likumi kļūs par pamatu sabiedrībām, valdībām un kultūrām turpmākajos gadsimtos un gadu tūkstošos. Un šodien mēs saskaramies ar to pašu izvēli.

  Vai mēs uzskatīsim Dieva likumus par nastu vai svētību? Vai mēs noraidīsim Viņa patiesību brīvības vārdā, lai tikai attaptos grēka saistīti? Vai arī mēs uzticēsimies, ka Dievs, kurš mūs radīja, zina, kas mums ir vislabākais? Jo realitāte ir šāda: baušļiem joprojām ir nozīme. Tie joprojām vada. Tie joprojām pārliecina. Tie joprojām aizsargā. Un tie joprojām norāda uz to perfektumu  – Jēzu Kristu.

  Tas mums atklāj ko spēcīgu: Desmit baušļi nebija jauni likumi, kas saņemti caur Mozu. Tie bija formāla deklarācija Dieva morāles standartam, kas bija pastāvējis vienmēr.

   Pat cilvēkiem, kuri nekad nav lasījuši Bībeli, joprojām ir instinktīva izjūta par to, kas ir pareizs un kas – nepareizs. Un tieši tāpēc baušļu pārkāpšana nav tikai reliģiska noteikuma pārkāpums. Tas ir pārkāpums pret kaut ko tādu, kas ir ieausts pašos radīšanas pamatos.

  Padomājiet par to. Katra kultūra vēstures gaitā ir sapratusi, ka slepkavība ir nepareiza, ka zagšana ir nepareiza un ka meli sagrauj uzticību. Kāpēc? Tāpēc, ka Desmit baušļi nav domāti tikai dažiem – tie ir domāti visai cilvēcei.

  Tauta stāvēja trīcot, gaidīdami pirmo bausli — pamatu, uz kura balstīsies visi pārējie. Un tad Dievs runāja: 1. ”Tev nebūs citus dievus turēt Manā priekšā” (2. Mozus 20:3). Tā nebija tikai pavēle; tā bija deklarācija, paziņojums, ka ir tikai viens patiess Dievs un ka Viņš vienīgais ir pielūgsmes, paklausības un pilnīgas uzticības cienīgs.

  Cilvēkiem tas bija tiešs izaicinājums visam, ko viņi bija pazinuši Ēģiptē. Četrus simtus gadu viņi bija dzīvojuši zemē, kas pilna ar dieviem. Ēģiptieši pielūdza sauli, mēnesi, Nīlas upi un dzīvniekus. Vai Hindu pasaules pielūdzot Gangu, un elkdievības.

  Viņiem bija tempļi, elki, rituāli un upuri viltus dieviem, kas solīja labklājību, varu un aizsardzību. Un tagad, stāvot pie Sinaja kalna, Dievs vilka skaidru robežu. Viņš neteica: “Pielūdziet Mani vispirms.” Viņš teica: “Pielūdziet Mani vienīgo.” Tur nebija vietas dalītai sirdij vai lojalitātei pret jebko citu. Bet paliek jautājums — vai šis bauslis joprojām ir aktuāls šodien? Lielākā daļa cilvēku, dzirdot frāzi “Tev nebūs citus dievus”, domā, ka tas ir viegli.

  “Es nepielūdzu statujas un neklanos elkiem.” Taču elku pielūgsme nav saistīta tikai ar seniem dieviem vai zelta tēliem. Elks ir jebkas, kas ieņem Dieva vietu tavā dzīvē.

  Vecajā Derībā elku pielūgsme izpaudās kā Baāla, Ašeras vai Moloha pielūgšana — tie bija viltus dievi, kas prasīja upurus un uzticību. Jaunajā Derībā elku pielūgsme ieguva jaunas formas: nauda, statuss, cilvēku atzinība, reliģisks legālisms. Un šodien elku pielūgsme joprojām ir visur.

  Dažiem viņu dievs ir paša panākumi. Viņi upurē visu — ģimeni, ticību, godīgumu —, lai tikai kāptu pa karjeras kāpnēm. Viņu vērtība balstās tajā, cik daudz viņi sasniedz, cik daudz viņiem pieder un cik daudz cilvēku viņus apbrīno.

  Citiem viņu dievs ir bauda. Viņi dzenas pēc visa, kas liek justies labi, kas apmierina miesu, vai tā būtu iekāre, izklaide vai atkarības. Viņi dzīvo nākamajam “kaifam”, nākamajam uzbubinājumam, neapzinoties, ka viņu elks ved viņus važās.

  Daži cilvēki pielūdz attiecības. Viņi uzceļ uz pjedestāla cilvēku — laulāto draugu, puisi, meiteni vai pat slavenību —, ticot, ka šis cilvēks viņus papildinās, glābs un piešķirs viņu dzīvei jēgu. Citi pielūdz paši sevi. Viņi dzīvo saskaņā ar “savu patiesību”, paši nosaka noteikumus, izlemj, kas ir pareizs vai nepareizs, balstoties sajūtās, un nekad nepakļaujas nekam augstākam par savām vēlmēm.

  Un, iespējams, visbīstamākais elks no visiem: reliģija bez attiecībām. Jēzus brīdināja par šāda veida elku pielūgsmi, kad Viņš vērsās pret farizejiem. Viņi pielūdza savas tradīcijas, savu paštaisnību un savu spēju ievērot noteikumus. Tomēr viņu sirdis bija tālu no Dieva. Viņi domāja, ka ir Viņam uzticīgi, bet patiesībā bija izveidojuši elku no sava paštaisnuma un lepnuma.

  Tāpēc Jēzus teica Mateja evaņģēlijā 22:37: “Mīli To Kungu, savu Dievu, ar visu savu sirdi un ar visu savu dvēseli, un ar visu savu prātu.” Patiesa pielūgsme nav tikai izvairīšanās no viltus dieviem – tā ir visas savas būtības atdošana vienīgajam patiesajam Dievam. Tāpēc ļaujiet man jums jautāt: kas sēž uz jūsu sirds troņa? Ja jūs zaudētu visu – darbu, statusu, naudu, attiecības –, vai ar Dievu jums joprojām pietiktu? Vai arī jūsu dzīvē ir kaut kas tāds, ko atņemot, jūs justos pilnīgi tukši un pazuduši? Tā var pazīt to, kas patiesībā ir jūsu Dievs.

  Arī šodien daudzi joprojām pielūdz to, ko paši spēj kontrolēt. Viņi uzticas naudai, ticot, ka tā sniegs drošību. Viņi paļaujas uz valdībām, cerot, ka tās salabos pasauli. Viņi liek cerību uz attiecībām, domājot, ka cita cilvēka mīlestība tos dziedinās. Bet visas šīs lietas pievils.

  Laicīgais ir laicīgs, un pieķeršanās tam pazudina, un attālina no mūžīgā.. Nauda tevi neizglābs – tā var pazust vienā naktī. Valdības tevi neizglābs – vadītāji nāk un iet. Attiecības tevi neizglābs – cilvēki ir nepilnīgi. Ir tikai Viens, kurš glābj, un tikai Viens, kurš ir pielūgsmes vērts. 

  Te nav vidusceļa. Kā tad šī baušļa ievērošana izskatās šodien? Tas nozīmē likt Dievu pirmajā vietā katrā lēmumā, katrās attiecībās un katrā prioritātē. Tas nozīmē uzticēties Viņam vairāk nekā savai algai, statusam vai paša spējām. Tas nozīmē izskaust no savas dzīves jebko, kas sacenšas ar Dievu par tavu uzticību. Jo galu galā šīs pasaules elki tevi pievils, bet vienīgais patiesais Dievs – nekad.

  Cilvēki pūlējās ievērot šo bausli, un daudzi joprojām pūlas arī šodien. Bet vai tas nozīmē, ka likums ir novecojis un, tā kā dzīvojam žēlastībā, mums vairs nav jāseko šai pavēlei? Un, ja Jēzus izpildīja bauslību, vai Viņš atcēla nepieciešamību tai paklausīt? Ja Desmit baušļiem joprojām ir nozīme, tad nākamais bauslis ir tikpat izšķirošs: 2. ”Tev nebūs darināt sev elku tēlus.” Un tas rada kārtējo jautājumu.

  Ja mēs vairs nepielūdzam statujas, kā elku pielūgsme izskatās modernajā pasaulē? Cilvēki nupat bija dzirdējuši Dieva balsi dārdam no kalna – balsi, kas bija tik spēcīga, ka pati zeme drebēja. Viņiem bija pavēlēts nepielūgt citus dievus un atdot savas sirdis pilnībā vienīgajam patiesajam Radītājam. Bet Dievs pie tā neapstājās.

  Pati nākamā pavēle sniedzās vēl dziļāk: “Tev nebūs darināt sev tēlu ne pēc kā tāda, kas ir augšā debesīs, ne pēc kā tāda, kas ir apakšā virs zemes, ne pēc kā tāda, kas ir ūdenī zem zemes. Tev nebūs to priekšā zemoties un tiem kalpot.” (2. Mozus 20:4-5)

  No pirmā acu uzmetiena tas varētu šķist kā pirmā baušļa atkārtojums. Taču pastāv būtiska atšķirība. Pirmais bauslis aizliedz pielūgt citus dievus. Otrais bauslis aizliedz radīt tēlus pielūgsmei – pat ja tas domāts kā patiesā Dieva attēlojums.

  Otrais bauslis aizliedz radīt tēlu pielūgsmei, pat ja tas domāts kā patiesā Dieva attēlojums.  No sākuma tas varētu šķist kā klaja elku pielūgsme, it kā viņi pilnībā noraidītu Dievu. Bet lasiet uzmanīgi. Viņi neaizstāja Dievu. Viņi mēģināja Viņu pielūgt caur kaut ko tādu, ko paši bija radījuši. Un Dievs bija saniknots. Kāpēc? Tāpēc, ka Viņš jau bija skaidri darījis zināmu, ka Viņu nedrīkst attēlot nevienā tēlā. Nekas cilvēka radīts nevar aptvert Viņa godību, Viņa svētumu un Viņa majestātiskumu. Un patiesība ir tāda, ka tā nebija tikai Izraēla problēma. Tas joprojām notiek šodien.

  Cilvēki varbūt neklanās zelta teļu priekšā, taču elku pielūgsme ir visur. Baznīcās cilvēki pieķeras reliģiskiem simboliem, krustiem, statujām, gleznām, it kā tiem pašiem par sevi piemistu spēks. Viņi tos skūpsta, pieskaras tiem, lūdzas to priekšā, ticot, ka šie priekšmeti kaut kādā veidā viņus tuvina Dievam.

  Bet Dievs nekad nav teicis, lai mēs pielūdzam priekšmetus. Viņš aicina mūs pielūgt Viņu garā un patiesībā (Jāņa 4:24). Daži cilvēki par elkiem padara baznīcas tradīcijas. Viņi mēra savu garīgumu nevis pēc mīlestības pret Dievu, bet pēc tā, cik precīzi viņi ievēro rituālus, lūgšanas un rutīnu. Viņi pielīdzina savas reliģiskās darbības patiesai dievbijībai, aizmirstot, ka Dievs vēlas viņu sirdis, nevis tukšus žestus.

  Citiem par elku kļūst viņu pašu radītā Dieva versija. Viņi pārveido Viņu, lai Viņš atbilstu viņu vēlmēm. Tā vietā, lai pakļautos tam, kas Viņš patiesībā ir, viņi radījuši tādu Dieva versiju, kas liek viņiem justies ērti. Dievu, kurš nekad nepārliecina par grēku, nekad netiesā, nekad nesauc uz grēku nožēlu. Dievu, kurš tikai svētī, bet nekad nepārmāca. Dievu, kurš pielāgojas viņu vēlmēm, nevis pārveido viņu vēlmes, lai tās atbilstu Viņam.

  Tā ir garīgā elku pielūgsme, un ne ar ko nav labaka par pagānu elku pasauli.  Un tieši to daudzi cilvēki vēlas šodien – Dievu, ko viņi var veidot pēc sava dzīvesveida.

  Bet Dzīvais Dievs nav tāds, kuru mēs radām. Viņš ir nemainīgs, mūžīgs, visuvarens Dievs, kurš ir tas pats vakar, šodien un mūžīgi (Ebrejiem 13:8). Otrais bauslis nav tikai par to, kā priekšā mēs fiziski noliecamies. Tas ir par to, kā mēs vēršamies pie Dieva garīgi.

  Padomājiet par to: kad Dievs runāja ar tautu, viņi dzirdēja Viņa balsi, bet neredzēja nekādu tēlu. Viņš apzināti izvairījās atklāties kādā tēlā, jo nezināja, vai viņi nesāks pielūgt formu, simbolu vai radību. Viņš vēlējās, lai viņi pielūdz Viņu tādu, kāds Viņš ir. Tāpēc 5. Mozus grāmatā 4:15-16 teikts: “Tā kā jūs nekādu tēlu neesat redzējuši tajā dienā, kad Tas Kungs uz jums Horeba kalnā no uguns vidus runāja, tad sargājiet ļoti savas dvēseles, ka jūs netopat samaitāti un nedarināt sev nekādus elku tēlus.”

  Dievs pazīst cilvēka sirdis. Viņš zina, ka mēs dodam priekšroku tam, ko varam redzēt un kam varam pieskarties.

  Tāpēc cilvēki pievēršas attēliem, priekšmetiem un simboliem. Viņi vēlas redzamu Dievu. Bet ticība ir paļaušanās uz neredzamo. 2. Vēstulē korintiešiem 5:7 teikts: “Jo mēs dzīvojam ticībā, ne redzēšanā.” Cilvēki gribēja Dievu, kuru viņi varētu redzēt, bet Dievs viņus aicināja uzticēties Viņam pat tad, kad viņi to nespēja. Tāpēc ļaujiet man jums jautāt: vai jūsu dzīvē ir elki – ne tikai statujas vai simboli, bet lietas, uz kurām jūs paļaujaties vairāk nekā uz Dievu? Vai ir kaut kas, pie kā jūs vēršaties pēc drošības, tā vietā, lai uzticētos Dievam? Vai ir kaut kas, kam jūs pieķeraties mierinājuma dēļ, tā vietā, lai tiektos pie Viņa? Vai ir kaut kas, ko jūs esat pārvērtuši par viltus Dieva tēlu – versiju, kas piestāv jūsu dzīvesveidam, nevis to izaicina? Jo šis bauslis nav tikai par izvairīšanos no darinātiem tēliem.

  Tas ir par to, lai jūsu sirds būtu uzticīga īstajam, dzīvajam Dievam. Un patiesība ir tāda, ka jebkura elku pielūgsmes forma vienmēr ved uz iznīcību. Tāpēc Dievs to uztver tik nopietni. Viņš zina – brīdī, kad mēs sākam veidot Dievu pēc sava tēla, mēs pazaudējam skaidru skatu uz to, kas Viņš patiesībā ir.

  Mēs sākam pielūgt kaut ko mazāku par Dievu, kaut ko vājāku, kaut ko cilvēka radītu. Un tieši to vēlas sātans. Sātanam nav vajadzīgs, lai jūs pilnībā noraidītu Dievu. Viņam pietiek ar to, ka jūs samierināties ar Viņa viltus versiju. Bet mēs neesam aicināti veidot Dievu. Mēs esam aicināti ļaut Dievam veidot mūs.

  Otrais bauslis ir brīdinājums. Neierobežojiet Dievu līdz kaut kam tādam, ko varat kontrolēt. Pielūdziet Viņu tādu, kāds Viņš ir. Meklējiet Viņu tādu, kāds Viņš patiesi ir. Ļaujiet Viņam definēt sevi pašam, nevis mēģiniet Viņu definēt savā vietā. Jo tajā brīdī, kad jūs pārveidojat Dievu pēc sava tēla, jūs vairs nepielūdzat Viņu. Jūs pielūdzat elku.

  Un tas mūs noved pie nākamā baušļa. 3 “Tev nebūs Tā Kunga, sava Dieva, vārdu nelietīgi valkāt.”

  Jo, ja Dievs ir jāpielūdz patiesībā, tad tam, kā mēs par Viņu runājam, kā mēs Viņu pārstāvam un kā mēs nesam Viņa vārdu savā ikdienas dzīvē, ir lielāka nozīme, nekā mēs apzināmies. Cilvēki nupat bija brīdināti nekad neveidot Dievu par elku, nekad neierobežot Viņu ar kaut ko cilvēka radītu, nekad nepielūgt neiz ko citu kā tikai Viņu vienīgo. Bet tad Dievs deva viņiem citu pavēli – tādu, ko cilvēki bieži pārprot un ko daudzi uzskata par vienkāršu aizliegumu teikt nepareizus vārdus.

  “Tev nebūs Tā Kunga, sava Dieva, vārdu nelietīgi valkāt, jo Tas Kungs neatstās nesodītu to, kas Viņa vārdu nelietīgi valkā.” (2. Mozus 20:7). Lielākā daļa cilvēku domā, ka šis bauslis nozīmē nelamāties, izmantojot Dieva vārdu. Un, lai gan tā ir daļa no tā, šis bauslis ir daudz dziļāks. Tas nav tikai par to, ko jūs sakāt. Tas ir par to, kā jūs dzīvojat.

  Valkāt Dieva Vārdu. Pamēģiniet to saprast tiešā nozīmē, it kā jūs to būtu uzvilkuši, un būtu tērpti patiesības gaismā, un ar savu dzīvošanu jūs atspoguļojat Dieva dabu. Valkāt Dieva vārdu nelietīgi nozīmē to nepareizi izmantot, nepareizi attēlot vai izturēties pret to kā pret tukšu un nenozīmīgu. Un tas var notikt daudzos citos veidos, ne tikai izmantojot Viņa vārdu kā lamuvārdu. Padomājiet par šo:

  Kad līgava pieņem sava vīra uzvārdu, viņa publiski identificē sevi ar viņu. Viņa tagad ir daļa no viņa nama, viņa vārda atspulgs. Bet iedomājieties, ja viņa pieņemtu viņa vārdu, bet dzīvotu tā, it kā nebūtu precējusies. Ja viņa būtu neuzticīga, ja viņa neievērotu saistības, ja viņa rīkotos tā, it kā laulībai nebūtu nozīmes – viņa valkātu viņa vārdu nelietīgi. Un tieši to daudzi cilvēki dara ar Dievu. Viņi pieņem Kristus vārdu, viņi sauc sevi par kristiešiem, taču dzīvo tā, ka apkauno Viņu. Šī ir viena no bīstamākajām formām, kā Tā Kunga vārdu valkāt nelietīgi. Jēzus par to brīdināja Mateja evaņģēlijā 7:21–23, sakot: “Ne ikviens, kas uz Mani saka: Kungs! Kungs! – ieies Debesu valstībā, bet tas, kas dara Mana Debesu Tēva prātu.”

  “Daudzi Man sacīs tajā dienā: Kungs! Kungs! Vai mēs Tavā Vārdā neesam pravietojuši un Tavā Vārdā izdzinuši ļaunus garus, un Tavā Vārdā darījuši daudz brīnumu? Tad Es tiem apliecināšu: Es jūs nekad neesmu pazinis; ejiet nost no Manis, jūs netaisnības darītāji!” Vai jūs to pamanījāt? Šie cilvēki lietoja Jēzus vārdu. Viņi sauca Viņu par Kungu.

  Viņi pat darīja brīnumus Viņa vārdā, taču viņu sirdis bija tālu no Viņa. Viņi pieņēma Viņa vārdu, bet dzīvoja tā, ka to apkaunoja. Un tieši to nozīmē valkāt Tā Kunga vārdu nelietīgi.

  Tas notiek tad, kad sakām, ka sekojam Dievam, bet mūsu dzīve stāsta citu stāstu. Tas notiek tad, kad apgalvojam, ka esam kristieši, bet dzīvojam kā pasaule. Tas notiek tad, kad lūdzam Jēzus vārdā, bet patiesībā neticam Viņa spēkam.

  Tas notiek tad, kad izmantojam Dieva vārdu personīgam labumam, izturoties pret Viņu kā pret rīku, nevis kā pret Dievu. Šis bauslis ir par Dieva vārda godāšanu visā, ko darām, jo Bībelē vārds apzīmē raksturu, autoritāti un reputāciju. Tāpēc Jēzus mūs mācīja lūgt Mateja evaņģēlijā 6:9: “Mūsu Tēvs debesīs! Svētīts lai top Tavs vārds.”

  Svētīt Viņa vārdu nozīmē uzskatīt to par svētu, godāt to un nest to ar bijību. Taču šodien daudzi pret Dieva vārdu izturas pavirši, vieglprātīgi un nedomājot. Daži to izsmej, pārvēršot jokā. Daži to apgāna, lietojot kā lamuvārdu. Daži to ekspluatē, izmantojot Viņa vārdu personīgam labumam – viltus skolotāji, korumpēti līderi, cilvēki, kuri manipulē ar citiem reliģijas vārdā. Daudzi aicina celt sevi uz pjedestāla pasaules acīs, kalpot savam labumam, un vienalga nebīstās lietot Dieva vārdu, kā pamatu savām pazudināšanas mācībām.

  Un daži to pieņem kā savu, bet neizdzīvo. Tāpēc Romiešiem 2:24 saka: “Jo jūsu dēļ Dieva vārds tiek zaimots pagānu starpā, kā rakstīts.” Pāvils brīdināja jūdus: tāpēc, ka viņi apgalvoja, ka seko Dievam, bet dzīvoja liekulībā, izsmejot Viņa Vārdu.

  Tas pats attiecas uz šodienu. Cik daudzi cilvēki noraida kristietību, jo ir redzējuši pārāk daudz viltus kristiešu, gan dzīvē, gan sociālos tīklos, kuru vārdi ir pilni tiesāšanas, sodīšanas, augstprātības, redzot sevi augstāku kristieti, bet tikai savās paša acīs? Cik daudzi izsmej Dievu, jo ir redzējuši, kā cilvēki izmanto Viņa vārdu, lai attaisnotu naidu, mantkārību vai korupciju? Cik daudzi negrib nekādu saistību ar ticību, jo viņus ir sāpinājuši cilvēki, kuri apgalvo, ka ir dievbijīgi? Tāpēc Dievs pret Savu vārdu izturas tik nopietni – jo, kad mēs to lietojam nepareizi, mēs nesabojājam tikai savu reputāciju, mēs sabojājam Viņa reputāciju. Tāpēc Jēzus mums teica Mateja evaņģēlijā 5:16: “Tāpat lai jūsu gaisma spīd cilvēku priekšā, ka tie redz jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir debesīs.”

   Kad cilvēki skatās uz jums, vai viņi redz kādu, kurš patiesi pārstāv Dieva vārdu? Vai arī viņi redz kādu, kurš Viņa vārdu valkā nelietīgi? Šeit nav runa tikai par to, ko jūs sakāt, – runa ir par to, kas jūs esat. Un, ja jūs nesat Viņa vārdu, tad katra rīcība, katrs vārds un katrs lēmums atspoguļo Viņu. Tāpēc ļaujiet man jums jautāt: vai jūsu vārdi un darbi liek cilvēkiem cienīt Jēzus vārdu vai to noraidīt? Vai jūs izturaties pret Viņa vārdu ar bijību, vai arī mētājaties ar to nedomājot? Vai jūs dzīvojat tā, ka tas nes godu Viņa vārdam, vai arī apkaunojat to ar liekulību? Jo patiesība ir šāda: Dieva vārds nav tikai kaut kas, ko mēs izrunājam, tas ir kaut kas, ko mēs pārstāvam.

  Kad mēs saucam sevi par kristiešiem, mēs uzņemamies Kristus vārdu. Tas nozīmē, ka mēs nevaram pret to izturēties pavirši, mēs nevaram to izmantot savtīgu iemeslu dēļ, mēs nevaram dzīvot tā, it kā tam nebūtu nozīmes, jo šim vārdam ir spēks. Dieva vārds radīja debesis un zemi. Jēzus vārdā tiek izdzīti ļaunie gari un dziedināti slimie. “Tā Kunga vārds ir stiprs tornis; taisnais steidzas tajā un tiek pasargāts” (Salamana pamācības 18:10). Šis vārds ir svēts, šis vārds ir godības pilns, šis vārds nav uztverams vieglprātīgi. Tāpēc nākamreiz, kad dzirdēsiet šo bausli, nedomājiet tikai par izvairīšanos no lamuvārda – domājiet par to, kā jūs nesat Viņa vārdu savā dzīvē.

  Ja apgalvojam, ka sekojam Viņam, tad visam, ko darām, vajadzētu atspoguļot Viņu. Un tas mūs ved pie nākamā baušļa: 4. “Atceries Sabata dienu un svētī to.” Taču mūsdienu pasaulē, kur darbs nekad neapstājas un cilvēki vienmēr ir aizņemti, vai mēs pārkāpjam Dieva likumu? Sešas dienas izraēlieši bija smagi strādājuši, ejot cauri tuksnesim, lasot mannu un ceļot nometni, bet septītajā dienā viss apstājās. Klusums bija svēts. Tas nebija tikai pārtraukums darbā, tas bija atgādinājums, deklarācija, zīme, ka viņi pieder Dievam, nevis faraonam, nevis Ēģiptei un nevis savām vēlmēm.

  Un tad Dievs to padarīja par pavēli. “Piemini sabata dienu, ka tu to svētī. Sešas dienas tev būs strādāt un padarīt visus savus darbus. Bet septītā diena ir sabats Tam Kungam, tavam Dievam” (2. Mozus 20:8-10). Tas nebija jauns jēdziens. Sabats bija pastāvējis jau ilgi pirms Sinaja kalna bauslības. 1. Mozus grāmatā 2:2-3, pēc tam, kad Dievs bija radījis debesis un zemi, Viņš izdarīja ko dziļi nozīmīgu. Septītajā dienā Dievs bija pabeidzis Savu darbu, ko Viņš bija darījis. Tāpēc septītajā dienā Viņš atpūtās no visa Sava darba. Tad Dievs svētīja septīto dienu un iesvētīja to par svētu. Dievs Pats atpūtās – nevis tāpēc, ka būtu noguris, nevis tāpēc, ka Viņam būtu vajadzējis atgūties, bet gan tāpēc, ka Viņš izveidoja paraugu. Un, kad Viņš deva šo bausli, kurā runa nebija tikai par fizisku atpūtu, bet gan par garīgu sakārtošanos.

  Bet rodas jautājums: vai Sabats joprojām ir saistošs šodien? Daudzi kristieši tic – tā kā mēs esam zem žēlastības, mums vairs nav pienākuma ievērot Sabatu. Citi apgalvo, ka tā joprojām ir saistoša pavēle. Bet ko patiesībā saka Svētie Raksti? Lai to saprastu, mums jāpaskatās, kā Jēzus attiecās pret Sabatu.

  Visā Savas kalpošanas laikā Jēzus izaicināja reliģiskos līderus tieši šajā jautājumā. Farizeji bija pārvērtuši Sabatu par apgrūtinošu rituālu. Viņi radīja neskaitāmus noteikumus par to, kas skaitās darbs, nosodot pat vienkāršus žēlsirdības darbus.

  Kādu dienu Jēzus un Viņa mācekļi gāja cauri labības laukam, un mācekļi sāka plūst vārpas, lai paēstu. Farizeji bija sašutuši: “Redzi, Tavie mācekļi dara to, ko sabatā nav brīv darīt.” Bet Jēzus atbildēja ar kaut ko tādu, kas viņus šokēja:

  “Sabats ir celts cilvēka dēļ un ne cilvēks sabata dēļ.” Ko Viņš ar to domāja? Jēzus atklāja šī baušļa būtību. Sabats nekad nebija domāts kā legālistisks noteikums. Tā bija dāvana, dievišķs aicinājums atkāpties no dzīves haosa un atcerēties, kurš patiesībā visu kontrolē.

  Un tieši šeit daudzi cilvēki šodien kļūdās. Daži pilnībā ignorē Sabatu, dzīvojot bez atpūtas, bez ritma, bez apstāšanās, lai atzītu Dievu. Viņi strādā bezgalīgi, dzenas pēc panākumiem un nekad neapstājas, lai ievilktu elpu. Citi ir apsēsti ar Sabatu, uztverot to kā reliģisku pienākumu, nevis svētu dāvanu. Viņi to pārvērš par nastu, nevis svētību.

  Bet Jēzus mums parādīja Sabata patieso mērķi. Lūkas evaņģēlijā 13:10-17 kāda sieviete, kura bija sakropļota 18 gadus, Sabatā atnāca pie Jēzus. Viņš viņu tūlīt pat dziedināja.

  Un ko darīja reliģiskie līderi? Viņi Viņu nosodīja. Viņi apsūdzēja Viņu Sabata pārkāpšanā. Bet Jēzus atbildēja: “Vai tad šo Dieva meitu, ko sātans turējis saistītu jau astoņpadsmit gadus, nebija pienācis atraisīt no šīm saitēm Sabata dienā?” Vai jūs to redzat? Jēzus nepārkāpa Sabatu.

  Viņš to izpildīja. Viņš atjaunoja to, kas bija pazaudēts. Viņš atnesa patiesu atpūtu.

  Un tā ir atslēga, lai saprastu, vai Sabats ir saistošs šodien. Vecās Derības Sabats bija par atpūtu no fiziska darba. Jaunās Derības Sabats ir par atdusēšanos Kristū, sakārtojot savu sirdi, garu, un attiecības ar Dievu, un ģimeni.

  Tāpēc Ebrejiem 4:9–10 teikts: “Tātad vēl atliek sabata atpūta Dieva tautai. Jo, kas Viņa dusā iegājis, tas arī pats atdusējies no saviem darbiem, kā Dievs no Savējiem.” Lūk, kāpēc Kolosiešiem 2:16–17 mums saka: “Tāpēc lai neviens jūs netiesā ēdiena vai dzēriena dēļ, vai sakarā ar svētkiem, jaunu mēnesi vai sabatu. Tie ir nākamo lietu ēna, bet pati miesa pieder Kristum.”

  Sabats vienmēr norādīja uz kaut ko lielāku. Runa nebija tikai par vienu atpūtas dienu. Runa bija par mūžīgu atpūtu Dievā. Bet vai tas nozīmē, ka mums Sabats būtu pilnībā jāignorē? Nekādā gadījumā.

  Jo, lai gan mēs neesam saistīti ar legālistiskiem Sabata noteikumiem, Sabata princips joprojām ir svarīgs. Padomājiet par to, cik izdeguši cilvēki ir šodien. Vienmēr steidzas, vienmēr streso, vienmēr ir izklaidīgi. Trauksme ir visu laiku augstākajā punktā. Depresija ir sastopama biežāk nekā jebkad agrāk. Cilvēki ir nemierīgi, gan fiziski, gan emocionāli un garīgi.

  Kāpēc? Tāpēc, ka mēs esam aizmirsuši, kā apstāties. Mēs esam aizmirsuši, ka atpūta ir svēta. Pasaule mums saka, ka panākumi rodami smagākā darbā, ikdienas “dzīšanās” procesā un sevis piespiešanā līdz pēdējai robežai.

  Bet Dievs saka: “Rimstieties un atzīstiet, ka Es esmu Dievs.” (Psalms 46:11). Pasaule saka, ka tev jādara vairāk, lai tu būtu vērtīgs. Bet Jēzus saka: “Nāciet pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt.” (Mateja 11:28).

  Tāpēc šeit ir patiesais jautājums: kad bija pēdējā reize, kad tu patiesi atpūties Dievā? Ne tikai paņēmi brīvdienu, ne tikai aizbrauci atvaļinājumā, bet apturēji visu, lai atzītu Viņu, pielūgtu Viņu un ļautu savai dvēselei atjaunoties? Jo tieši par to ir Sabats. Tas nav par noteikumiem. Tas ir par attiecībām.

  Tas nav tikai par darba pārtraukšanu. Tas ir par mūsu sirdžu saskaņošanu ar Dievu. Tāpēc, neatkarīgi no tā, vai tu velti tam vienu dienu nedēļā vai praktizē Sabata mirkļus visas dzīves garumā, šis princips joprojām ir spēkā.

  Dievs mums pavēl atpūsties nevis lai mūs ierobežotu, bet lai mūs svētītu. Un tomēr, tāpat kā jebkuru citu bausli, cilvēki to joprojām pārkāpj. Jo, dzīvojot dzīvi bez atpūtas, tu saki: “Es neuzticos, ka Dievs par mani parūpēsies. Man ir jāturpina skriet. Man ir jāturpina strādāt. Es esmu tas, kurš visu kontrolē.”

  Bet Sabats ir atgādinājums, ka mēs nekontrolējam situāciju. Dievs kontrolē. Tāpēc ļaujiet man jums jautāt: vai jūs dzīvojat kā kāds, kurš uzticas Dievam, vai kā kāds, kurš domā, ka viss ir atkarīgs tikai no viņa paša? Jo, ignorējot Sabatu, mēs ne tikai pārkāpjam noteikumu – mēs noraidām dāvanu.

  Un tas mūs ved pie nākamā baušļa: 5. “Godā savu tēvu un māti.” Bet kultūrā, kas slavina dumpi un neatkarību, kā patiesībā izskatās vecāku godāšana? Un vai šis bauslis attiecas tikai uz bērniem, vai arī tas ir kaut kas tāds, kam mums jāklausa visu mūžu? Dievs tikko bija pavēlējis Savai tautai atcerēties Sabatu, atpūsties Viņā, uzticēties Viņa gādībai un atzīt, ka dzīve nav domāta kā bezgalīgs darba un izsīkuma cikls.

  Bet tūlīt pēc tam Viņš pārvērsta uzmanību no atdusas Viņā, uz to cilvēku godāšanu, kurus Viņš ir nolicis pār mums. Un tā tika dots nākamais bauslis: “Godā savu tēvu un savu māti, lai tu ilgi dzīvotu tajā zemē, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev dod.”(2. Mozus 20:12). Atšķirībā no iepriekšējiem baušļiem, kas koncentrējās uz Dieva pielūgsmi, elku noraidīšanu, Viņa vārda cienīšanu un Sabata ievērošanu, šis ir pirmais bauslis, kas attiecas uz cilvēku savstarpējām attiecībām.

  Tas ir arī pirmais bauslis, kuram pievienots konkrēts solījums. Dievs neteica tikai: “Godā savu tēvu un māti.” Viņš teica: “Godā tos, lai tu ilgi dzīvotu zemē, ko Es tev dodu.” Tam bija pievienota svētība – tieša saikne starp vecāku godāšanu un ilgu, stabilu un pārtikušu dzīvi. Bet kāpēc Dievs to uztver tik nopietni?

  Ģimene ir pirmā autoritātes struktūra, ko Dievs nodibināja uz zemes. Pirms valdībām, pirms ķēniņiem un pirms tautām bija ģimene. Un tas, kā mēs reaģējam uz savu zemes autoritāti – mūsu vecākiem, atspoguļo to, kā mēs reaģējam uz Dieva autoritāti. Padomājiet par to.

  Kad bērns iemācās cienīt savus vecākus, viņš iemācās cienīt augstāku autoritāti. Viņš apgūst paklausību, pazemību, disciplīnu un gudrību. Viņš uzzina, ka nav visuma centrs, ka pastāv noteikumi, atbildība un augstāka dzīves kārtība.

  Bet kas notiek, ja bērni noraida vecāku autoritāti? Viņi izaug bez disciplīnas, bez cieņas un bez atbildības sajūtas. Un šis dumpīgums nepaliek tikai mājās. Tas pārplūst uz visu sabiedrību. Tāpēc Salamana pamācībās 22:6 teikts: “Māci bērnam viņa ceļu, tad viņš no tā neatstāsies arī tad, kad viņš būs jau vecs.” Mācības, ko bērns apgūst mājās, nosaka virzienu visai viņa dzīvei. Un tieši tāpēc vecāku godāšana ir kas vairāk par vienkāršu pieklājību – tā ir rakstura veidošana.

Ko nozīmē godāt vecākus?

  Godāt nozīmē izturēties ar cieņu, vērtēt un godbijīgi godināt. Tas nozīmē atzīt viņu lomas svarīgumu tavā dzīvē. Un šis bauslis nesaka: “Godā savu tēvu un māti tikai tad, ja viņi to ir pelnījuši.” Tas vienkārši saka: “Godā tos.”

  Bet ja nu tavi vecāki pret tevi nav bijuši labi? Ja nu viņi bijuši vardarbīgi? Ja nu viņi tevi pametuši? Ja nu viņi ir pilnībā izgāzušies savā lomā? Vai šis bauslis joprojām ir spēkā? Šeit lietas kļūst sarežģītas, kā godāt vecākus salauztā pasaulē, kur arī vecāki ir salauztās pasaules daļa.

  Mēs dzīvojam kritušā pasaulē, un ne katrs vecāks ir bijis mīlošs, laipns vai atbildīgs. Daži ir bijuši nolaidīgi. Daži ir bijuši nežēlīgi. Daži ir atstājuši dziļas brūces, kuras ir grūti dziedināt. Un tomēr Dievs šajā bauslī neparedz izņēmumus.

  Kāpēc? Tāpēc, ka vecāku godāšana nav saistīta ar viņu pilnību. Tā ir saistīta ar tavu paklausību Dievam. Godāšana nenozīmē vardarbības pieļaušanu. Tas nenozīmē palikšanu toksiskās attiecībās vai grēka tolerēšanu. Bet tas nozīmē izvēlēties piedošanu rūgtuma vietā, cieņu aizvainojuma vietā un mieru mūža ilgu dusmu vietā.

  Pats Jēzus rādīja tam piemēru. Kad Viņš bija pie krusta, ciešot neiedomājamas sāpes, Viņš paskatījās uz Savu māti Mariju un Savu mācekli Jāni. Tajā brīdī Viņš godāja Savu māti, parūpējoties, lai par viņu kāds gādātu. “Sieva, redzi, tavs dēls!”Viņš teica Marijai. “Redzi, tava māte!” Viņš teica Jānim (Jāņa 19:26–27). Pat Savos pēdējos mirkļos Jēzus izpildīja šo bausli – vecāku godāšanas svētību.

  Dievs apsolīja, ka tie, kas godā savu tēvu un māti, ilgi dzīvos tajā zemē. Te nav runa tikai par dzīves ilgumu. Runa ir par stabilitāti, mieru un paaudžu svētību.

  Jo, kad tiek godāta ģimenes struktūra, sabiedrība plaukst. Kad bērni cienī savus vecākus, viņi ceļ mājokļus, kuros valda miers, laulības, kurās valda mīlestība, un kopienas, kurās valda taisnīgums. Bet, kad ģimenes gods sabrūk, seko haoss.

  Paskatieties uz mūsdienu pasauli. Dumpīgums tiek glorificēts. Necieņa tiek mudināta. Ģimenes jūk un brūk. Paaudzes izaug bez vadības, bez gudrības, bez stabilitātes. Un kāds ir rezultāts? Izjukušas mājas, bērni bez tēviem, paaudze, kas nepazīst Dievu. 

  Un tomēr cilvēki brīnās, kāpēc sabiedrība drūp. Patiesība ir tāda – kad mēs atsakāmies no Dieva ieceres par ģimeni, mēs pļaujam sekas. Bet ko darīt, ja jūsu vecāku vairs nav? Tiem, kuri ir zaudējuši savus vecākus, šis bauslis joprojām ir saistošs.

  Jūs joprojām varat godāt viņu piemiņu. Jūs varat dzīvot tā, lai atspoguļotu vērtības, ko viņi jums mācīja. Un, ja jūsu vecāki pret jums nebija labi, jūs varat pārtraukt šo ciklu. Jūs varat izvēlēties būt citādāks vecāks. Jūs varat veidot ģimeni, kas godā Dievu, pat ja tā ģimene, no kuras nākat, to nedarīja.

Augstākais goda piemērs

  Jēzus mums ne tikai lika godāt vecākus. Viņš to nodemonstrēja. Bērnībā Viņš bija paklausīgs Marijai un Jāzepam (Lūkas 2:51). Viņš aizstāvēja šī baušļa nozīmi pret farizejiem (Marka 7:9–13). Viņš izrādīja rūpes par Savu māti pat nāves brīdī (Jāņa 19:26–27). 

  Patiesais jautājums: vai tu godā savu tēvu un māti? Vai tu runā ar viņiem ar cieņu? Vai tu novērtē viņu lomu savā dzīvē? Vai tu turpini viņu mantojumu tā, lai tas godātu Dievu? Vai tu izvēlies piedošanu, nevis turies pie pagātnes brūcēm? Jo šis bauslis nav tikai par viņiem. Tas ir par tevi. Un, kad tu godā savus vecākus, tu godā Dievu. 

  Bet kas notiek, kad mēs negodājam citus? Kas notiek, kad mēs necienām pašu dzīvību? Jo nākamais bauslis ir, iespējams, pats nopietnākais no visiem: Tev nebūs nogalināt. Bet vai šis bauslis ir tikai par fizisku nonāvēšanu? Vai arī tam ir dziļāka nozīme, ko atklāja Jēzus?

  Pavēle godāt tēvu un māti nebija tikai par cieņu. Tā bija par dzīvības, stabilitātes un kārtības saglabāšanu sabiedrībā. Kad ģimenes ir būvētas uz goda pamatiem, dzīvība plaukst. Bet, kad gods tiek zaudēts, kad virsroku ņem aizvainojums un dumpis, pašas dzīvības vērtība sāk mazināties.

  Un tieši tāpēc nākamais bauslis ir tik izšķirošs. 6. ”Tev nebūs nogalināt.” Tas ir viens no īsākajiem baušļiem, taču tam ir viena no lielākajām morālajām ietekmēm visā cilvēces vēsturē.

  No pirmā acu uzmetiena šķiet, ka šis ir visvieglāk ievērojamais bauslis. Lielākā daļa cilvēku to dzird un domā: “Ar mani viss kārtībā, es nevienu neesmu nogalinājis.” Taču Jēzus parādīja, ka šis bauslis sniedzas daudz dziļāk par fizisku slepkavību. Tas ir par sirdi, kas stāv aiz šī akta – par dusmām, naidu un vardarbību, kas pie tā noved. Tātad dusmas un naids sirdī ir vistiešākā šī baušļa pārkāpšana.

   Pirmā fiksētā slepkavība Bībelē notika ilgi pirms likums vispār tika dots. Kains un Ābels, Ādama un Ievas dēli, abi nesa upurus Dievam. Ābela upuris tika pieņemts, bet Kaina – nē. Tā vietā, lai nožēlotu grēkus un censtos rīkoties labāk, Kains kļuva skaudīgs, dusmīgs un naida pārņemts. Un Dievs viņu brīdināja: “Kāpēc tu esi saskaities? Un kāpēc tavs skats ir kļuvis drūms? Vai nav tā: ja tu esi labs, tu savu galvu vari celt; bet ja tu neesi labs, tad grēks ir pie tavām durvīm un uzglūn tev.”

  “Tev būs valdīt pār to.” Kains ignorēja brīdinājumu. Tā vietā, lai valdītu pār savu grēku, viņš ļāva grēkam valdīt pār sevi. Un savās dusmās viņš nogalināja savu brāli. Dieva atbilde bija tūlītēja: “Ko tu esi darījis? Klausies! Tava brāļa asinis sauc uz Mani no zemes.” Kains nebija vainīgs tikai Ābela dzīvības atņemšanā. Viņš bija vainīgs tajā, ka ļāva grēkam pārņemt kontroli pār savu sirdi.

  Un tieši par to brīdināja Jēzus, kad Viņš izvērsa šī baušļa nozīmi. Lielākā daļa cilvēku domā, ka slepkavība ir tikai fiziska kāda nogalināšana. Taču, sludinot Kalna sprediķi, Jēzus atklāja, ka šis bauslis sniedzas tālu aiz ārējas rīcības. Tas sniedzas līdz mūsu sirdīm. “Jūs esat dzirdējuši, ka veciem ir sacīts: Tev nebūs nogalināt; un, kas nogalina, tas nododams tiesai. Bet Es jums saku: kas uz savu brāli dusmo, tas nododams tiesai.”

  Slepkavība sākas sirdī. Tā sākas ar dusmām. Tā izaug par naidu. Tā sastruto par rūgtumu. Un, ja to neaptur, tā iznīcina attiecības, ģimeni, reputāciju un dzīvības. Tu varbūt nekad fiziski nevienu nenogalināsi, bet vai tu kādreiz savā sirdī esi lolojis naidu? Vai tu kādreiz esi vēlējis kādam ļaunu? Vai tu kādreiz esi turējies pie nepiedošanas tik dziļi, ka atsakies saskatīt šajā personā iespēju atgriezties? Jēzus teica: kad mēs tā rīkojamies, mēs pārkāpjam bausli tieši tāpat kā tas, kurš fiziski atņem dzīvību.

  Jo naids nogalina citos veidos. Tas nogalina attiecības. Tas nogalina ģimenes. Tas nogalina mieru. Tas nogalina mūsu saikni ar Dievu. Un patiesība ir tāda, ka slepkavība notiek katru dienu veidos, ko cilvēki pat neapzinās.

  Reputācijas graušana – kad kāds izplata melus, lai nogalinātu cita cilvēka labo vārdu. Nekontrolētu dusmu mirklis – kad tiek izteikti vārdi, kas griež dziļāk par jebkuru ieroci. Kluss aizvainojums – kad rūgtums saēd dvēseli kā inde.

  Farizeji domāja, ka viņi ir taisni, jo nekad nevienu nebija nogalinājuši. Taču Jēzus viņiem teica: jūs savās sirdīs esat slepkavojuši cilvēkus gadiem ilgi. Un, ja esam godīgi, mēs arī.

  Dusmas ir viens no biežāk sastopamajiem, tomēr bīstamākajiem grēkiem. Tās sevi attaisno. Tās saka: “Man ir tiesības tā justies.” Tās neizzūd. Tās saka: “Es vēl neesmu gatavs piedot.” Tās saindē. Tās saka: “Es to nekad nelaidīšu vaļā.” Taču neapvaldītas dusmas vienmēr vedīs pie iznīcības. Tāpēc Pāvils rakstīja: “Dusmās negrēkojiet! Lai saule nenoriet, jums vēl dusmojoties. Nedodiet vietu velnam!” Jo dusmas atver durvis sātanam. Kains ļāva dusmām pārņemt kontroli, un tās lika viņam nogalināt brāli. Farizeji ļāva augt savam naidam pret Jēzu, un tas noveda viņus pie Dieva Dēla sišanas krustā. Naids vienmēr ved pie kādas iznīcības formas. Ja dusmas un naids ved pie slepkavības, tad pretējais – mīlestība un piedošana – ved pie dzīvības.

  Jēzus mums nelika tikai izvairīties no slepkavības. Viņš mums lika iet vēl tālāk: “Bet Es jums saku: mīliet savus ienaidniekus un lūdziet par tiem, kas jūs vajā, ka jūs topat sava Debesu Tēva bērni.”

  Padomājiet par to – mīliet savus ienaidniekus; nevis tikai paciest tos, nevis tikai izvairīties no tiem, bet mīlēt tos. Jēzus to ne tikai sludināja. Viņš tā dzīvoja. Kad Viņš bija piesists krustā, izsmiets, mocīts un mira, Viņš būtu varējis piesaukt uguni no debesīm, lai iznīcinātu Savus ienaidniekus. Tā vietā Viņš lūdza: “Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara.” Tā izskatās šī baušļa izpildīšana.

  Runa nav tikai par nenogalināšanu. Runa ir par dzīvības došanu. Runa ir par žēlsirdības izvēli atriebības vietā. Runa ir par naida cikla pārtraukšanu. Runa ir par atbrīvošanos no dusmām, kas saindē tavu dvēseli. Jo turēšanās pie naida neiznīcinās tavus ienaidniekus. Tā iznīcinās tevi.

  Tāpēc ļaujiet man jums jautāt: vai jūs patiesi ievērojat šo bausli? Vai esat ļāvuši dusmām iesakņoties savā sirdī? Vai jūs turaties pie nepiedošanas, ļaujot tai pāraugt aizvainojumā? Vai ir cilvēki, kurus jūs atteicaties mīlēt pagātnes brūču dēļ? Jo šī baušļa pārkāpšana nav tikai slepkavības pastrādāšana ar rokām. Tā ir slepkavība savā sirdī. Un Jēzus mūs aicina uz ko lielāku – atlaist, piedot un mīlēt pat tos, kas mums nodarījuši pāri.

  Un tas mūs ved pie nākamā baušļa: 7 “Tev nebūs pārkāpt laulību.” Bet tāpat kā slepkavība, arī laulības pārkāpšana nav tikai ārējs grēks. Tā sākas sirdī. Ko Jēzus par to teica? Un pasaulē, kurā neuzticība tiek normalizēta un šķīstība tiek izsmieta, vai šim bauslim šodien vēl ir nozīme?

  Laulības pārkāpšana nav tikai rīcība. Tā ir nodevība, kaut kā svēta saplosīšana. Tā nav tikai uzticības laušana starp diviem cilvēkiem. Tā ir Dieva priekšā slēgtas derības pārkāpšana. Tāpat kā slepkavība iznīcina dzīvību, laulības pārkāpšana iznīcina pašus attiecību, ģimenes un pat sabiedrības pamatus.

  Kad Dievs pavēlēja: “Tev nebūs pārkāpt laulību”, Viņš ne tikai ierobežoja cilvēka uzvedību. Viņš aizsargāja visdziļāko saikni starp divām dvēselēm – saikni, kas veidota, lai atspoguļotu Viņa mīlestību, uzticību un uzticamību. Laulība nekad nav bijusi tikai līgums. Jau no paša sākuma Dievs to radīja kā kaut ko daudz dziļāku, daudz svētāku. Viņš teica: “Tādēļ vīrs atstās tēvu un māti un pieķersies savai sievai, un abi kļūs par vienu miesu.” Divi indivīdi kļūst par vienu ne tikai fiziski, bet arī emocionāli un garīgi. Šādai vienotībai bija jābūt nesalaužamai – kā atspulgam no Dieva paša nešaubīgās uzticības Savai tautai.

  Bet laulības pārkāpšana paņem šo vienotību un to saplēš. Tā paņem kaut ko svētu un to apgāna. Tāpēc laulības pārkāpšana nav tikai personīga neveiksme. Tā ir brūce, kas izplatās. Tā nesāpina tikai divus iesaistītos cilvēkus. Tā sagrauj ģimenes, atstāj rētas bērnos un raida triecienviļņus cauri veselām paaudzēm. Šāds solis spēj atstāt smagu mantojumu vairākām paaudzēm, ja netiek dziedināts un labots caur Dieva žēlastību.

  Paskatieties uz stāstu par Dāvidu – vīru pēc Dieva sirds, pielūdzēju, karotāju un paša Dieva izvēlētu ķēniņu –, un tomēr viņš krita. Tas sākās ar skatienu, ar iekāres mirkli, kuram viņš nepretojās. Viņš ieraudzīja Batsebu, cita vīra sievu, un tā vietā, lai novērstos, viņš to iekāroja. Šis viens lēmums noveda pie krāpšanas, nodevības un galu galā – slepkavības tīkla. Kas notika pēc tam? Dāvida nams vairs nekad nebija tāds kā agrāk. Viņa dēls sacēlās pret viņu, viņa ģimenē iestājās haoss, un viņa grēka sekas viņu pavadīja visu atlikušo mūžu. Laulības pārkāpšana nekad nav tikai par konkrēto mirkli. Tā vienmēr ved pie iznīcības. Tā vienmēr maksā dārgāk, nekā kāds spēj iedomāties.

  Jēzus šo bausli aizveda vēl tālāk. Farizeji domāja, ka viņi ir taisni, jo fiziski nekad nebija pārkāpuši laulību, taču Jēzus atmaskoja dziļāko problēmu – sirdi. Viņš teica: “Jūs esat dzirdējuši, ka ir sacīts: Tev nebūs pārkāpt laulību. Bet Es jums saku: ikviens, kas uzskata sievu, to iekārodams, tas savā sirdī laulību ar viņu jau ir pārkāpis.” Šajā punktā lielākā daļa cilvēku nepamana šī baušļa patieso smagumu. Mūsdienās tā ir arī pornogrāfija, kas veido aukstu neglītu un neredzamu sienu, kas atsvešina un runā melus iznīcinot laulības derību.

  Jēzus nerunāja tikai par rīcību. Viņš runāja par domām, par vēlmēm, par prāta slēptajām vietām, kur grēks sākas jau sen pirms tas pārvēršas darbībā. Iekāre ir laulības pārkāpšanas sēkla.

  Neviens nepamostas vienā dienā un neizlemj nodot savu laulāto draugu. Tas sākas ar mazumiņu – nepiemērotu sarunu, emocionālu saikni, ilgāku skatienu. Tas sākas ar fantāziju, ar attaisnojumiem, ar kompromisiem, un, pirms cilvēks to apzinās, viņš ir pārkāpis robežu, par kuru nekad nedomāja, ka to spēs.

  Tāpēc Jēzus teica: “Ja tava labā acs tevi apgrēcina, tad izrauj to un met prom.” Viņš nelika cilvēkiem fiziski sevi traumēt. Viņš rādīja, cik nopietni ir nogriezt grēku pašā saknē, jo, ja tu to neiznīcināsi, tas iznīcinās tevi.

  Šodien laulības pārkāpšana ir visur. Tā ir filmās, mūzikā, sarunās, kultūrā, kas pret uzticību izturas kā pret vecmodīgu lietu, bet pret iekāri – kā pret normu. Tā ir ikdienišķā attieksmē pret pornogrāfiju, kārdinājuma glorificēšanā un idejā, ka personīgā laime ir svarīgāka par solījumu. Cilvēki to attaisno, sakot: “Es esmu pelnījis būt laimīgs” vai “ja es neesmu apmierināts, man jāatrod kāds cits”. Bet Dievs to redz. Viņš uzskata laulību par kaut ko svētu, par kaut ko, par ko ir vērts cīnīties, par kaut ko, kas atspoguļo Viņa paša mīlestību un uzticību. Pāvils par to brīdināja, sakot: “Visi citi grēki, ko cilvēks dara, paliek ārpus miesas, bet, kas piekopj netiklību, grēko pret savu paša miesu.”

  Seksuāls grēks ir citādāks, jo tas nesabojā tikai dvēseli. Tas sabojā identitāti, emocijas, pat pašu miesu. Tas rada saites, kurām nekad nebija lemts tikt sarautām. Tas atstāj brūces, kuras ir grūti dziedināt. Un tieši tāpēc Jēzus neteica tikai: “Nepārkāp laulību.” Viņš teica: “Sargā to, ko tu ielaid savā prātā, ko tu lolo savās domās un ko tu attaisno savā rīcībā.”

  Labā ziņa ir tā, ka Dievs spēj atjaunot to ko mēs atzīstam un nožēlojam. Dāvids krita, bet, kad viņš nožēloja grēkus, Dievs viņam piedeva. Sieviete, kas bija pieķerta laulības pārkāpšanā, bija vainīga, bet Jēzus teica: “Ej un negrēko vairs.” Ir žēlastība, ir atjaunošana, bet jābūt arī grēku nožēlai.

  Aicinājums nav tikai izvairīties no laulības pārkāpšanas, bet tiekties pēc šķīstības, aizsargāt laulību, godāt solījumu un mīlēt tā, kā mīl Dievs – ar uzticību, lojalitāti un sirdi, kas atsakās nodot. Tāpēc ļaujiet man jautāt: vai tu sargā savu sirdi? Vai tu ļauj maziem kompromisiem iesakņoties? Vai tu godā ne tikai uzticības aktu, bet arī domas un vēlmes, kas aiz tā stāv? Jo šis bauslis nav tikai par izvairīšanos no iznīcības. Tas ir par kaut kā lielāka izvēli. Tas ir par mīlestības, šķīstības un uzticības izvēli pasaulē, kas mēģina tevi pārliecināt par pretējo

   Un tas mūs ved pie nākamā baušļa 8.”Tev nebūs zagt.” Bet vai zagšana ir tikai citu cilvēku mantas paņemšana, vai arī ir kāds dziļāks veids, kā cilvēki pārkāpj šo bausli, paši to nemaz neapzinoties?

  Laulības pārkāpšana ir uzticības nodevība, tā ir zagšana tam, kas tev nepieder, un kaut kā svēta pārkāpšana. Daudzos veidos šis pats princips pāriet arī nākamajā bauslī. Zagšana nav tikai īpašuma paņemšana. Tā ir tā paņemšana, kas nekad nav bijis tavs. Tā ir negodīgums, krāpšana un uzticības laušana, kas satur kopā sabiedrību.

  Kad Dievs pavēlēja: “Tev nebūs zagt” (2. Mozus 20:15), Viņš nevērsās tikai pie sīkiem zagļiem vai noziedzniekiem. Viņš uzrunāja katra cilvēka sirdi, jo zagšana ir grēks, kas izpaužas daudzos un dažādos veidos. Daži zog ar rokām, daži zog ar vārdiem, un daži zog ar savām sirdīm.

  Šis bauslis šķiet vienkāršs, bet tā ietekme ir dziļa. Ir viegli skatīties uz zagļiem un teikt: “Es nekad tā nedarītu.” Bet patiesība ir tāda, ka zagšana ir viens no izplatītākajiem un visbiežāk nepamanītajiem grēkiem. Tā slēpjas ikdienas dzīvē, maskējoties par nelieliem negodīguma aktiem, attaisnojumiem un lietām, ko cilvēki uzskata par nekaitīgām. Bet Dievs to uztver nopietni.

  Pats pirmais zaglis vēsturē bija pats sātans. Viņš nozaga ko vairāk nekā tikai mantu, viņš nozaga godību, kas piederēja Dievam.

   Viņš kāroja pēc pielūgsmes, kas nekad nebija viņam paredzēta. Un savā dumpī viņš pārliecināja trešdaļu eņģeļu sekot sev. Kad viņš pievīla Ādamu un Ievu dārzā, viņš atkal kaut ko zaga: viņu nevainību, viņu attiecības ar Dievu un viņu vietu paradīzē. Ienaidnieks vienmēr ir bijis zaglis. Tāpēc Jēzus teica: “Zaglis nāk vienīgi, lai zagtu, nokautu un pazudinātu. Es esmu nācis, lai tiem būtu dzīvība un būtu pārpārēm.” (Jāņa 10:10). Zagšana nav tikai fizisks noziegums. Tas ir ienaidnieka dabas atspulgs.

   Bet zādzība ne vienmēr izskatās pēc ielaušanās mājā vai veikala aplaupīšanas. Tā notiek veidos, kurus vairums cilvēku pat neapsver. Padomājiet par Jēkabu, krāpnieku. Viņš nozaga to, kas nebija viņa – sava brāļa svētību. Ar mātes palīdzību viņš pārģērbās par Ēsavu, apmānīja savu aklo tēvu un paņēma to, kas likumīgi piederēja citam. Un, lai gan viņš saņēma svētību, viņš pavadīja gadus, bēgot no savas krāpšanas sekām. Viņa paša ģimene kļuva par neuzticības pilnu vietu, un viņam nācās sūri mācīties, ka tas, kas ir nozagts, nekad nenes patiesu mieru.

  Vai arī apsveriet Ananiju un Safīru Apustuļu darbu grāmatā. Viņi pārdeva zemi un izlikās, ka visu iegūto naudu atdod Dievam, bet slepeni daļu paturēja sev. Viņi nezaga tikai no cilvēkiem – viņi mēģināja nozagt no Dieva, un rezultāts bija tūlītēja tiesa.

  Zagšana nav tikai par mantu. Tā ir par tā paņemšanu, kas tev nepieder.

• Daži zog laiku. Viņi kavē darbu, tērē darba stundas veltīgi, haltūrē un gaida pilnu algu par pusi no ieguldītā darba. Raksta sev liekas stundas pie padarītā darba.

• Daži zog atzinību. Viņi piesavinās citu idejas, sasniegumus vai smago darbu un uzdod to par savu.

• Daži zog uzticību. Viņi maldina, manipulē un dod solījumus, kurus nekad nedomā pildīt.

• Daži zog no Dieva. Viņi  pieņem Dieva svētības bez pateicības, un bez dāsnuma dot to tālāk, un ignorē Viņa pavēles, tajā pašā laikā turpinot gaidīt Viņa apgādību.

   Un daži zog veidos, kas šķiet nemanāmi, bet sekas ir tikpat reālas. Bet zagšana paliek zagšana, neatkarīgi no tā, cik liela vai maza tā ir. Padomājiet par cilvēkiem, nomēra mazāk, kā solīts, paņem to, kas nav godīgi nācis, vai iegūst ar viltu. Viņi attaisnojas, sakot, ka tas nevienam nekaitē. Bet negodīgums paliek negodīgums.

  Vai padomājiet par tiem, kuri zog attiecībās. Viņi zog mīlestību, bet nekad neuzņemas saistības. Viņi emocionāli ņem no citiem, bet nekad nedod pretī. Viņi manipulē, maldina un iztukšo apkārtējos, atstājot tukšumu tur, kur agrāk bija uzticība. Un viena no lielākajām zagšanas formām šodien – mērķa zagšana. Tik daudz cilvēku iznieko savu dzīvi, dzenoties pēc pasaulīgām lietām un mērķiem, kuriem nav nozīmes, ignorējot aicinājumu, ko Dievs viņos ir ielicis. Viņi zog no sava likteņa, laupot sev nākotni, ko Dievs viņiem bija paredzējis, jo mūsu dzīves jēga nekad nav bijusi pasaulē, bet Dievā. Mateja 6:33 “Bet meklējiet papriekš Dieva valstību un Viņa taisnību, tad jums visas šīs lietas taps piemestas.”

  Viņi dzenas pēc naudas, nevis jēgas; pēc baudas, nevis mērķa; pēc panākumiem, nevis padošanās Dievam. Bet patiesība ir šāda: tas, kas ir nozagts, nekad nesniedz gandarījumu.

  Tas, kas iegūts ar krāpšanu, nav ilgtspējīgs. Tas, kas paņemts ar varu, galu galā tiks atņemts. Salamana pamācībās 10:2 teikts: “Netaisni iegūta manta nepalīdz, bet taisnīgums glābj no nāves.” Savukārt Salamana pamācībās 21:6 brīdina: “Mantas sakrāšana ar melīgu mēli ir kā gaistoša dūma un nāves valgs.” Tāpēc zagšana nav tikai stāsts par īpašumu, tas ir stāsts par sirdi, kas aiz tā stāv. Zādzības pamatā ir neapmierinātība — pārliecība, ka ar to, kas mums ir, nepietiek.

  Tāpēc cilvēki zog naudu, laiku, attiecības un atzinību — jo viņi tic, ka ir pelnījuši vairāk nekā viņiem pienākas. Taču patiesa apmierinātība rodas no paļāvības, ka Dievs ir mūsu apgādnieks. Bībele sniedz vislielāko kontrastu starp zagšanu un taisnīgumu: “Kas zadzis, lai vairs nezog, bet lai strādā, darīdams ar savām rokām ko lietderīgu, lai viņam būtu ko dot tam, kas ir trūkumā.” (Efeziešiem 4:28). Dieva risinājums zagšanai nav tikai “pārtraukt ņemšanu”, tas ir “sākt došanu”. Tā vietā, lai zagtu, esi dāsns. Tā vietā, lai meklētu apkārtceļus, esi godīgs. Tā vietā, lai krāptu, dzīvo ar krietnumu.

  Jēzus mums neteica tikai izvairīties no grēka, Viņš mums teica tiekties pēc taisnīguma. Zādzības pretlīdzeklis ir apmierinātība, dāsnums un uzticēšanās Dieva gādībai. Tāpēc pajautā sev: vai tu tiešām ievēro šo bausli? Vai tu staigā godīgumā, vai arī tavā dzīvē ir slēpti kompromisi? Vai tu esi uzticams visās dzīves jomās, vai arī attaisno mazus krāpšanas aktus? Vai tu dod vairāk nekā ņem, vai arī vienmēr meklē tikai savu labumu? Jo galu galā Dievs redz visu. Viņš ir patiesais tiesnesis, un nekas no Viņa nav apslēpts.

  Un tas mūs ved pie nākamā baušļa: 9. “Tev nebūs dot nepatiesu liecību pret savu tuvāko.” Bet vai šis bauslis ir tikai par melošanu tiesā, vai arī pastāv dziļāks veids, kā cilvēki ar saviem vārdiem katru dienu iznīcina citus? Zagšana ir par tā paņemšanu, kas tev nepieder, bet nepatiesas liecības došana ir par pašas patiesības sagrozīšanu. Viens zog mantu, otrs zog uzticību, godu un taisnīgumu.

   Kad Dievs pavēlēja: “Tev nebūs dot nepatiesu liecību pret savu tuvāko” (2. Mozus 20:16), Viņš nerunāja tikai par melošanu tiesas zālē — Viņš runāja par Savas tautas godaprātu. Patiesība ir taisnīguma, attiecību un pašas ticības pamats. Bez patiesības viss sabrūk. Un tomēr krāpšana ir ieaudusies pasaulē tik dziļi, ka lielākā daļa cilvēku pat neapzinās, kad pārkāpj šo bausli. Nepatiesas liecības nedod tikai tiesās — tās dod sarunās, darba vietās, ģimenēs un draudzēs.

• Tas notiek, kad kāds izplata baumas, kuras nav pārbaudījis, vai runā par kādu, kurš nav klāt bez cieņas.

• Tas notiek, kad kāds pārspīlē stāstu, lai izskatītos labāk citu acīs.

• Tas notiek, kad kāds slēpj informāciju puspatiesībās, lai manipulētu ar situāciju.

• Tas notiek, kad cilvēki noklusē patiesību baiļu, lepnuma vai vēlmes kontrolēt situāciju dēļ.

   Pirmais nepatiesas liecības devējs vēsturē bija pats sātans. Ēdenes dārzā viņš nevis klaji noliedza Dievu, bet gan sagrozīja Viņa vārdus: “Vai tiešām Dievs ir teicis?” Šī mazā viltība mainīja cilvēces gaitu. Ieva noticēja meliem, un tas noveda pie nāves. Meliem ir spēks. Viena pati nepatiesa apsūdzība var uz visiem laikiem iznīcināt cilvēka reputāciju. Viena pati manipulēta patiesība var pārvērst draugus ienaidniekos, ģimenes — svešiniekos un tautas — karā. Salamana pamācībās 6. nodaļā Dievs uzskaita septiņas lietas, ko Viņš ienīst, un starp tām ir “melīga mēle” un “nepatiesu liecinieku, kas nekaunīgi runā melus”. Viņam meli nevis vienkārši nepatīk — Viņš tos ienīst, jo meli ir ienaidnieka valoda.

  Jēzus teica, ka sātans ir melu tēvs. Tas nozīmē, ka ikreiz, kad cilvēks izvēlas krāpšanu, viņš runā sātana valodā. Baumas ir viens no izplatītākajiem un postošākajiem veidiem, kā cilvēki dod nepatiesu liecību.

   Tās maskējas kā rūpes: “Vai dzirdēji, kas notika?” Taču to mērķis reti kad ir palīdzēt – tikai izplatīt informāciju. Baumas grauj uzticību, tās bojā reputāciju, tās paņem puspatiesības un sagroza tās par kaut ko indīgu. Baumas padara tik bīstamas tas, ka, tiklīdz tās ir izrunātas, tās vairs nevar atsaukt. Pat ja vēlāk atklājas patiesība, cilvēki vienmēr atcerēsies melus.

   Cik daudz draudzību ir sagrāvusi viena vienīga bauma? Cik daudz ģimeņu ir izjukušas, jo kāds pieņēma pašu ļaunāko un to izplatīja? Cik daudz draudžu ir sašķēluši čuksti un apmelojumi? Dievs ir patiesības Dievs. Katrs vārds, ko Viņš runā, ir tīrs; katrs solījums, ko Viņš dod, ir drošs. Kad Jēzus stāvēja Pilāta priekšā, Viņš teica: “Tāpēc Es esmu dzimis un tāpēc Esmu pasaulē nācis, lai apliecinātu patiesību.”

  Patiesība nav tikai kaut kas, ko Dievs vērtē – tā ir Viņa būtība. Tāpēc nepatiesas liecības došana nav tikai pārestība pret cilvēkiem, tā ir pārestība pret pašu Dievu. Kad kāds melo, viņš noraida pašu Dieva raksturu.

  Nepatiesa liecība nav tikai melu runāšana; tā ir arī patiesības noklusēšana. 3. Mozus grāmatā 5:1 Dievs brīdināja: ja kādam ir zināšanas, kas varētu attaisnot nevainīgu cilvēku, bet viņš klusē, viņš ir vainīgs. Klusēšana nepatiesības priekšā ir līdzdalība melos. Tas nozīmē, ka tie, kas redz netaisnību un neko nesaka, tie, kas dzird nepatiesus apvainojumus un ļauj tiem izplatīties, un tie, kas varētu aizstāvēt patiesību, bet izvēlas komfortu, ir vainīgi nepatiesas liecības došanā.

  Taču pastāv vēl viena nepatiesas liecības forma, kas ir vēl bīstamāka – tie ir meli, ko cilvēki stāsta paši sev. Attaisnojumi, pamatojumi un viltus stāsti, kas neļauj atzīt savas kļūdas. Kad Kains nogalināja Ābelu, viņš mēģināja pievilt Dievu, sakot: “Vai tad es esmu sava brāļa sargs?” Viņš precīzi zināja, ko ir izdarījis, bet mēģināja izvairīties no atbildības. Cilvēki to dara katru dienu. Viņi noveļ vainu uz citiem. Viņi izliekas, ka viņu grēks nav tik liels, kāds tas ir patiesībā. Viņi pārliecina sevi, ka Dievs patiesībā neredz.

  Bet patiesību no Dieva nevar noslēpt. “Nekas nav apslēpts, kas netaptu redzams,” teica Jēzus. Katra bauma, katra krāpšana un katri slēptie meli tiks iznesti gaismā. Un galu galā tikai tie, kas staigā patiesībā, stāvēs Viņa priekšā bez kauna.

  Tāpēc pajautā sev: vai cilvēki uzticas taviem vārdiem? Vai tu runā patiesību visās lietās, vai arī pieļauj pārspīlējumus, glaimus vai negodīgumu? Vai tu izplati baumas, nezinot, vai tās ir patiesas? Vai tu klusē, kad tev būtu jārunā? Jo šis bauslis nav tikai par izvairīšanos no meliem. Tas ir par to, lai tu būtu cilvēks, kura vārdi vienmēr ir uzticami – patiesības cilvēks pasaulē, kas pilna krāpšanas.

  Un tas mūs ved pie pēdējā baušļa: 10. “Tev nebūs iekārot.” Bet vai iekārošana ir tikai vēlēšanās iegūt to, kas ir citiem, vai arī tas ir kas dziļāks? Vai tas atklāj visu grēku sakni?

  Nepatiesas liecības došana ir grēks, kas iznīcina uzticību, bet iekāre ir grēks, kas iznīcina sirdi. Tā ir klusa, slēpta inde, kas ne vienmēr izpaužas uzreiz, bet lēnām saēd apmierinātību, prieku un ticību. Atšķirībā no zagšanas vai melošanas, iekārošana notiek iekšienē. Tā nav rīcība, tā ir vēlme, un tieši tas to padara tik bīstamu. Visi pārējie baušļi attiecas uz to, ko cilvēki dara, bet šis attiecas uz to, ko cilvēki jūt. Tas sniedzas dziļi cilvēka sirdī un atmasko tik daudzu grēku sakni – neapmierinātību un skaudību, kas mūs kā ar asu zobenu nocērt no Dieva apgādības.

  “Tev nebūs iekārot sava tuvāka namu. Tev nebūs iekārot sava tuvāka sievu, nedz viņa kalpu, nedz viņa kalponi, nedz viņa vērsi, nedz viņa ēzeli, nedz ko citu, kas tavam tuvākam pieder.” (2. Mozus 20:17). Šis ir vienīgais bauslis, kas tieši attiecas uz sirds domām. Tu varētu ievērot katru citu bausli nevainojami un tomēr pārkāpt šo vienu, jo iekārošana nav saistīta ar rīcību, bet gan ar vēlmēm.

  Tā ir skatīšanās uz to, kas pieder citam, un ticēšana: “Es esmu to pelnījis tāpat kā viņi.” Un, ja šī vēlme netiek apvaldīta, tā aug. Tā pārvēršas aizvainojumā. Tā pārvēršas nepamatotās pretenzijās. Tā pārvēršas rūgtumā pret Dievu. Tieši tas notika pašā pirmajā grēkā cilvēces vēsturē.

  Ādamam un Ievai bija viss, kas viņiem jebkad varētu būt nepieciešams. Viņi dzīvoja mūžībā, staigāja kopā ar Dievu, viņiem nekā netrūka. Taču sātans Ievas sirdī iesēja iekāres sēklu. “Dievs no jums kaut ko slēpj,” viņš čukstēja. “Ja tu paņemsi šo augli, tu būsi kā Viņš.” Ieva vēlējās to, kas nebija viņai paredzēts. Šī vēlme noveda pie rīcības. Viņa sniedzās pēc aizliegtā augļa, apēda to un iedeva Ādamam. Un tajā mirklī pasaulē ienāca grēks.

  Tās ir iekārošanas briesmas. Tā neapstājas pie vēlmes, tā ved pie rīcības.

  Paskatieties uz Kainu un Ābelu. Kains nebija apmierināts ar savu upuri Dievam. Viņš gribēja to, kas bija Ābelam – Dieva atzinību. Taču tā vietā, lai mainītu savu sirdi, viņš ļāva skaudībai sevi pārņemt, un tas noveda pie slepkavības. Paskatieties uz Dāvidu un Batsebu. Dāvids ieraudzīja cita vīra sievu un gribēja viņu sev. Šī vēlme noveda pie laulības pārkāpšanas, tad pie krāpšanas un galu galā pie Batsebas vīra slepkavības. Paskatieties uz Jūdu. Viņš gadiem sekoja Jēzum, redzēja brīnumus, dzirdēja katru mācību, un tomēr ar to nebija diezgan. Viņš iekāroja bagātību, stāvokli, kaut ko vairāk par to, kas viņam bija, un tas lika viņam nodot Dieva Dēlu par trīsdesmit sudraba gabaliem.

  Iekāre nekad nav apmierināta. Tā vienmēr grib vairāk. Tā ir bezgalīga tieksme pēc kaut kā, kas pieder citam, un, lai cik daudz tiktu iegūts, ar to nekad nepietiek. Tāpēc Pāvils nosauca iekārošanu par elku pielūgsmes veidu: “Tāpēc nonāvējiet sevī to, kas pieder zemei: nekrietnu dzīvi, nešķīstību, kaisli, ļaunu iekāri un mantkārību; tā ir elku pielūgšana.”(Kolosiešiem 3:5).

  Kāpēc elku pielūgšana? Tāpēc, ka tad, kad kāds iekāro, viņš saka: “Ar to, kas man ir, nepietiek. Ar Dievu nepietiek. Man vajag kaut ko citu, lai es būtu laimīgs.” Šī vēlme ieņem Dieva vietu, kļūstot par lietu, kurai viņi dzenas pakaļ, uz kuru viņi fiksējas un kurai viņi tic – ka tā beidzot padarīs viņus pilnīgus. Bet tā nekad nenotiek. Tāpēc daži no bagātākajiem cilvēkiem pasaulē joprojām ir nelaimīgi. Tāpēc cilvēki, kuriem ir slava, vara un viss, par ko viņi reiz sapņoja, joprojām jūtas tukši. Tāpēc neviens naudas daudzums, panākumi, attiecības vai īpašumi nekad nespēj patiesi sniegt gandarījumu. Jo cilvēka sirds nebija radīta, lai to piepildītu lietas. Tā bija radīta, lai to piepildītu Dievs.

  Pāvils to saprata, tāpēc viņš rakstīja: “Es esmu mācījies būt apmierināts ar to, kas man ir. Es protu būt pazemīgs, protu arī dzīvot pārticībā. Esmu iemācījies būt apmierināts jebkuros apstākļos: būt paēdis vai izsalcis, dzīvot pārpilnībā vai trūkumā. Es visu spēju Viņā, kas mani dara stipru.” (Filipiešiem 4:11–13). Apmierinātība nav saistīta ar to, kas tev pieder.

  Tas ir par to, kam tu uzticies. Tas ir par ticību, ka Dievs ir pietiekams, ka Viņš ir apgādnieks un ka Viņš precīzi zina, kas tev ir vajadzīgs un kad tas ir vajadzīgs. Jēzus par to brīdināja Lūkas 12:15, sacīdams: “Uzmanieties! Sargieties no visādas mantkārības.”

  Dzīve nesastāv no mantas pārpilnības. Pasaule tev teiks, ka laime vienmēr ir tikai viena soļa attālumā, vēl viena paaugstināšana darbā, vēl vienas attiecības, vēl viens pirkums, vēl viens sasniegums. Bet tie ir meli.

  Vienmēr būs kāds, kuram ir vairāk – kāds ar labāku darbu, lielāku māju, veiksmīgāku dzīvi, un, ja tu ļausi sev dzīvot salīdzināšanā, tu nekad nepiedzīvosi mieru. Tāpēc šis bauslis nav tikai par neiekārošanu. Tas ir par iekāres aizstāšanu ar pateicību.

  Tā vietā, lai skatītos uz to, kas ir citiem, pateicies Dievam par to, kas ir tev. Tā vietā, lai apskaustu kāda cita dzīvi, koncentrējies uz svētībām savā dzīvē. Tā vietā, lai ticētu meliem, ka “vairāk” padarīs tevi laimīgu, uzticies, ka Dievs tev jau ir devis tieši to, kas tev nepieciešams šajā brīdī.

  Vislielākais pretlīdzeklis iekārei ir apmierinātība Kristū. Tāpēc Jēzus teica: “Dzenieties vispirms pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas.” Pasaule saka: “Dzenies pakaļ lietām, un varbūt tu atradīsi mieru.” Jēzus saka: “Dzenies pēc Dieva, un viss nepieciešamais tev tiks dots.” Šis ir pēdējais bauslis, un tomēr daudzos veidos tas ir visu grēku sakne. Kāpēc cilvēki melo? Tāpēc, ka viņi iekāro kāda cita reputāciju.

  Kāpēc cilvēki zog? Tāpēc, ka viņi iekāro to, kā viņiem nav. Kāpēc cilvēki pārkāpj laulību? Tāpēc, ka viņi iekāro kādu, kurš viņiem nepieder. Kāpēc cilvēki nogalina? Tāpēc, ka viņi iekāro varu, atriebību vai kontroli. Iekārošana ir pašā sirdī jebkuram dumpim pret Dievu. Tas ir čuksts, kas saka: “Ar Dievu nepietiek. Man vajag vairāk.”

  Un tomēr lielākā brīvība dzīvē ir zināt, ka ar Dievu pietiek. Viņa pietiek, kad tu cīnies. Viņa pietiek, kad tu gaidi. Viņa pietiek, kad pasaule tev saka gribēt vairāk. Tāpēc pajautā sev: vai tu dzīvo pateicībā, vai arī esi iekritis iekāres slazdā? Vai tu salīdzini sevi ar citiem, ticot, ka viņiem ir kaut kas labāks? Vai tu jūties nemierīgs, vienmēr domājot, ka nākamā svētība beidzot padarīs tevi laimīgu? Vai arī esi apguvis noslēpumu, kā būt apmierinātam visās lietās, uzticoties, ka Dievs precīzi zina, kas tev vajadzīgs? Jo tajā brīdī, kad tu pārstāj dzenāties pēc pasaules un sāc atdusēties Viņā, sākas patiess miers. Pēdējais bauslis atklāj tik daudzu grēku sakni – vēlmi pēc tā, kas nav mūsu, nemitīgu dzīšanos pēc vairāk, neapmierinātību, kas liek cilvēkiem dzenāties pēc lietām, nevis uzticēties Dievam.

  Bet tas ved pie jautājuma, ar kuru daudzi cilvēki šodien cīnās: vai Desmit baušļi joprojām ir spēkā? Vai arī tie joprojām ir saistoši mums kā Kristus sekotājiem? Vai Jēzus tos atbalstīja, vai arī aizstāja ar kaut ko jaunu? Ja mēs tiekam glābti žēlastībā, vai paklausībai šiem baušļiem vispār vēl ir nozīme? Lai atbildētu uz šo jautājumu, mums jāatgriežas pie tā, ko Jēzus Pats teica par likumu. Daudzi šodien tic, ka Jēzus nāca atcelt bauslību, un, tā kā mēs dzīvojam zem žēlastības, Desmit baušļi vairs nav aktuāli.

  Bet Jēzus nekad to neteica. Patiesībā Viņš teica pretējo. Mateja evaņģēlijā 5:17–18 Viņš skaidri norādīja: “Nedomājiet, ka Es esmu nācis atpestīt bauslību vai praviešus. Es neesmu nācis to atcelt, bet piepildīt. Jo patiesi Es jums saku: iekams debess un zeme zudīs, nezudīs ne vismazākā rakstu zīmīte, ne raksta galiņš no bauslības, pirms viss piepildās.” Jēzus neizdzēsa bauslību. Viņš to piepildīja. Viņš iemiesoja tās mērķi. Viņš mums parādīja baušļu patieso būtību. Farizeji ievēroja bauslību ārēji, bet viņu sirdis bija tālu no Dieva. Viņi izvairījās no zagšanas, bet bija pilni mantkārības. Viņi nenogalināja, bet bija pilni naida. Viņi ievēroja Sabatu, bet viņiem trūka patiesas atdusas Dievā.

Jēzus aizveda baušļus dziļāk. Viņš tos ne tikai apstiprināja. Viņš atklāja to patieso nozīmi.

  Viņš parādīja, ka paklausība nav tikai rīcība. Tā ir kā sirds stāvoklis. Kad bagāts jauns valdnieks nāca pie Jēzus un jautāja: “Kas man jādara, lai iemantotu mūžīgo dzīvību?”, Jēzus viņu norādīja tieši uz baušļiem.

  “Tu tos zini,” Jēzus teica, uzskaitot dažus no desmit. Un vīrietis pārliecināti atbildēja: “To visu esmu ievērojis kopš savas bērnības.” Bet Jēzus zināja labāk. Viņš redzēja, ka šī vīra sirds joprojām bija savu īpašumu verdzībā. Tāpēc Viņš tam sacīja: “Pārdod visu, kas tev ir, izdali nabagiem un seko Man.” Vīrietis aizgāja noskumis. Viņš bija paklausījis noteikumiem, bet viņa sirds joprojām bija gūstā. Tas ir tas, ko Jēzus nāca mainīt – ne tikai ārēju paklausību, bet iekšēju transformāciju.

  Bet vai tas nozīmē, ka baušļi vairs nav spēkā? Pāvils, Pēteris un Jānis – agrīnās baznīcas vadītāji – nepārprotami tā nedomāja. Savās vēstulēs viņi pastāvīgi atsaucas uz Dieva morāles likumu. Pāvils rakstīja Romiešiem 7:12: “Tātad bauslība ir svēta un bauslis svēts, taisns un labs.” Viņš saprata, ka pati bauslība nav problēma. Problēma bija mūsu nespēja to ievērot. Jēzus brālis Jēkabs uzsvēra paklausības nozīmi, rakstot: “Esiet vārda darītāji un ne tikai klausītāji, paši sevi pievildami.” Jānis gāja vēl tālāk, rakstot: “No tā mēs zinām, ka esam Viņu atzinuši, ja turam Viņa baušļus. Kas saka: es Viņu esmu atzinis, bet netur Viņa baušļus, ir melis, un tajā nav patiesības.”

  Tātad vai dzīvojot zem žēlastības, un krusta uzvaras nozīmē, ka bauslības paklausībai nav nozīmes? Nekādā gadījumā. Žēlastība nav atļauja grēkot. Tas ir spēks dzīvot taisnīgi. Iedomājieties cilvēku, kurš slīkst okeānā. Viņš nevar sevi izglābt. Viņš ir pilnīgi bezpalīdzīgs. Tad ierodas glābējs, izvelk viņu no ūdens un droši novieto krastā. Cilvēks neizglāba sevi pats. Viņš tika izglābts žēlastībā. Bet tagad, kad viņš ir uz sauszemes, vai viņš uzreiz lec atpakaļ ūdenī? Nē. Viņš dzīvo citādi, jo ir izglābts.

  To dara žēlastība. Tā izvelk mūs no grēka, bet arī aicina dzīvot pārvērstu dzīvi. Jēzus neteica: “Ja jūs Mani mīlat, jūs ignorēsiet Manus baušļus.” Viņš teica: “Ja jūs Mani mīlat, turiet Manus baušļus.” Tāpēc Desmit baušļi joprojām ir svarīgi – nevis kā veids, kā nopelnīt pestīšanu, bet kā ceļvedis dzīvei brīvībā. Tie nekad nebija domāti kā ķēdes, kas mūs paverdzina, bet gan kā ceļš, kas mūs pasargā.

  Bet kas notiek, kad mēs tos pārkāpjam? Kas notiek, kad mēs kļūdāmies? Bībele saka skaidri: grēka alga ir nāve. Ikviens cilvēks ir pārkāpis Dieva baušļus. Ikviens ir kļūdījies. Neviens nevar stāvēt Dieva priekšā un apgalvot, ka ir pilnīgi taisns. Bet tieši tāpēc nāca Jēzus.

  Kad sieviete tika pieķerta laulības pārkāpšanā, bauslība pieprasīja viņas nāvi. Reliģiskie līderi bija gatavi viņu nomētāt ar akmeņiem. Bet Jēzus noliecās viņai blakus un rakstīja smiltīs. Tad Viņš teica: “Kas no jums ir bez grēka, tas lai pirmais met akmeni uz viņu.” Viens pēc otra tie aizgāja. Jēzus pagriezās pret sievieti un jautāja: “Kur ir tavi apsūdzētāji?” To vairs nebija. Un tad Jēzus izteica vārdus, kas mainīja visu: “Arī Es tevi nepazudinu. Ej un negrēko vairs.”

  Tā ir perfekta bilde žēlastībai un patiesībai. Jēzus nepazudina, bet Viņš arī aicina mūs atstāt savu grēku. Tas ir atpirkšanas spēks.

  Neatkarīgi no tā, cik reižu mēs esam kļūdījušies, Jēzus piedāvā piedošanu un pārmaiņas. Bet tas ved pie pēdējā jautājuma: kā mums šodien dzīvot pēc Dieva standartiem? Baušļi nav tikai seni noteikumi.

  Tie ir pamats gudrības, miera un taisnīguma pilnai dzīvei. Taču sekošana tiem nav saistīta ar legālismu. Tā ir saistīta ar attiecībām. Dzīvot pēc Dieva standartiem nozīmē izvēlēties godīgumu, nevis krāpšanu. Tas nozīmē izvēlēties uzticību, nevis kompromisu. Tas nozīmē izvēlēties pateicību skaudības vietā un apmierinātību iekāres vietā.

  To mācīja Jēzus. Baušļi nekad nebija domāti, lai ierobežotu cilvēkus. Tie bija domāti, lai vadītu viņus mīlestības pilnā dzīvē. Kad mēs mīlam Dievu, mēs nepielūgsim elkus, nepiesauksim Viņa vārdu veltīgi un neignorēsim Viņa atpūtas dienu. Kad mēs mīlam citus, mēs no tiem nezagsim, par tiem nemelosim, tos nekrāpsim un neiekārosim to, kas tiem pieder.

  Šo baušļu skaidrojumu nobeigšu ar tiem velītu lūgšanu:

  “Debesu Tēvs, mēs nākam Tavā priekšā ar atvērtām sirdīm. Mēs esam dzirdējuši Tavu Vārdu. Mēs esam redzējuši Tavu baušļu patiesību. Mēs zinām, ka tie nav tikai noteikumi, bet Tavs svētuma atspulgs, ceļvedis uz dzīvi, kādu Tu mums vēlies. Un, Kungs, ja esam godīgi, mēs esam kļūdījušies. Mēs esam pārkāpuši šos baušļus vairāk veidos, nekā spējam saskaitīt. Savā rīcībā, savos vārdos un savās domās mēs neesam sasnieguši Tavu godību.

  Bet šodien mēs nevēlamies to tikai atzīt. Mēs vēlamies tikt pārvērsti. Tēvs, piedod mums reizes, kad esam likuši citas lietas augstāk par Tevi; reizes, kad pret naudu, panākumiem, attiecībām vai pat savām vēlmēm esam izturējušies kā pret svarīgākām par Tevi; reizes, kad savās sirdīs esam radījuši elkus – vai tā būtu karjera, pasaules mērķis vai pat cits cilvēks.

Piedod mums reizes, kad esam vieglprātīgi izturējušies pret Tavu vārdu, runājuši par Tevi bez bijības, lietojuši savus vārdus nevērīgi, tā vietā, lai godātu Tevi ar katru elpas vilcienu. Piedod mums reizes, kad esam atstājuši novārtā atpūtu, dzenot sevi līdz izsīkumam, tā vietā, lai uzticētos Tavai gādībai un Tavai pavēlei svētīt Sabata dienu. Piedod mums reizes, kad neesam godājuši savus vecākus, atraidījuši viņu gudrību, neizrādot viņiem pelnīto mīlestību un cieņu.

Piedod mums dusmas, kuras esam glabājuši, rūgtumu, kuru esam attaisnojuši, un aizvainojumus, kurus esam atteikušies atlaist. Piedod mums mirkļus, kad esam ļāvuši naidam iesakņoties mūsu sirdīs, zinot, ka Jēzus teica: pat dusmas var padarīt mūs vainīgus baušļa “Tev nebūs nogalināt” pārkāpšanā. Piedod mums reizes, kad esam bijuši neuzticīgi – ne tikai laulībā, bet savos solījumos, savās attiecībās, savā krietnumā. Reizes, kad esam ļāvuši iekārei piepildīt mūsu prātus un lolojuši domas, kuras mums vajadzēja atmest, tiecoties pēc baudas, nevis šķīstības.

Piedod mums to, ko esam nozaguši – ne tikai naudu vai mantu, bet nozagto laiku, nozagto uzticību, citu nopelnu piesavināšanos. Piedod mums melus, ko esam teikuši, puspatiesības, ko esam pieļāvuši, baumas, ko esam izplatījuši, un brīžus, kad varējām runāt patiesību, bet klusējām. Un piedod mums, Kungs, reizes, kad esam iekārojuši to, kas pieder citiem, par neapmierinātību mūsu sirdīs un skaudību, kas mūs padarījusi rūgtus, nevis pateicīgus; par reizēm, kad esam skatījušies uz kāda cita dzīvi un domājuši: “Kāpēc ne es?”, tā vietā, lai uzticētos, ka Tu mums esi devis tieši to, kas mums nepieciešams.

Kungs, mēs to visu noliecam Tavā priekšā. Mēs lūdzam Tevi mūs šķīstīt, atjaunot un pārveidot. Bet vairāk par visu mēs lūdzam Tevi palīdzēt mums no šīs dienas staigāt taisnībā, jo mēs nevēlamies būt tikai Tava vārda klausītāji.

Mēs vēlamies būt darītāji. Mēs nevēlamies tikai piekrītoši māt ar galvu Taviem baušļiem. Mēs vēlamies pēc tiem dzīvot.

Tāpēc, Kungs, ieraksti tos mūsu sirdīs. Ļauj tiem vadīt katru lēmumu, katru rīcību un katru vārdu, ko izsakām. Palīdzi mums mīlēt Tevi ar visu savu sirdi, dvēseli, prātu un spēku; nelikt neko augstāk par Tevi un pielūgt vienīgi Tevi.

Palīdzi mums būt godaprāta cilvēkiem, patiesības cilvēkiem, cilvēkiem, kuru dzīves atspoguļo Tavu svētumu. Palīdzi mums būt uzticamiem visās lietās, godāt solījumus, ko esam devuši, un pasargāt savas sirdis no grēka vēl pirms tas paspēj iesakņoties. Palīdzi mums būt apmierinātiem visās lietās, uzticoties, ka tas, ko Tu mums esi devis, ir pietiekami, ka Tu pats esi pietiekams.

Un, Kungs, pāri visam palīdzi mums mīlēt tā, kā Tu mīli, jo mēs zinām, ka galu galā visu šo baušļu piepildījums ir mīlestība – mīlestība pret Tevi, mīlestība pret citiem; dzīve, kas nevis vienkārši pakļaujas noteikumiem, bet atspoguļo Tavu sirdi. Tēvs, mēs nevaram to izdarīt vieni paši. Mums ir vajadzīgs Tavs spēks.

Mums ir vajadzīgs Tavs Gars. Mums ir vajadzīga Tava žēlastība katru mīļu dienu. Tāpēc piepildi mūs ar Savu klātbūtni.

Staigā ar mums. Vadi mūs. Un, kad mēs klupsim, atgādini mums, ka mēs neesam pazudināti. Mēs esam atpestīti. Paldies Tev, Kungs, par Tavu žēlastību. Paldies par Tavu patiesību.

Paldies, ka Tu mums devi ceļu, lai staigātu taisnībā, nevis ar savu varēšanu, bet ar Tavu žēlastību. Mēs uzticam Tev savas sirdis. Mēs uzticam Tev savas dzīves.

No šīs dienas un turpmāk palīdzi mums staigāt paklausībā un žēlastībā, zinot, ka katrs solis, ko speram Tavā gribā, ir solis pretī Tavai apsolītajai pārpilnīgajai dzīvei. 

Jēzus varenajā vārdā mēs lūdzam, Āmen.” 

Lai jums visiem Dieva svētība!

Ar mīlestību,

Andis Lapiņš